Digitālā identitāte bez privātuma: kā datu sasaistīšana pārvērš ērtus pakalpojumus uzraudzības infrastruktūrā?

Iedomāsimies cilvēku, kurš izmanto vienu digitālās identitātes risinājumu, lai saņemtu pašvaldības pakalpojumu, apliecinātu vecumu tiešsaistes vietnē, atvērtu bankas kontu un pierādītu profesionālo kvalifikāciju darba devējam. Katrā situācijā identifikācijas process var būt drošs, tiesisks un lietotājam ērts. Turklāt digitālie apliecinājumi var samazināt nepieciešamību sūtīt dokumentu kopijas un atkārtoti ievadīt tos pašus personas datus. Taču šādas arhitektūras vērtību nevar noteikt tikai pēc veiksmīgu autentifikāciju skaita. Jājautā, vai dažādie pakalpojumu sniedzēji iegūst vienu un to pašu stabilu identifikatoru, vai apliecinājumu izdevējs var redzēt, kur persona tos izmanto, un vai tehniskie starpnieki spēj sasaistīt atsevišķas darbības.

Ja atbilde ir jā, sistēma var kļūt par personas uzvedības informācijas koncentrācijas punktu pat tad, ja katra atsevišķā identitātes pārbaude darbojas tehniski pareizi. Tas nenozīmē, ka digitālā identitāte neizbēgami rada uzraudzības infrastruktūru. Tieši otrādi — Eiropas digitālās identitātes regulējums paredz īpašus privātuma aizsardzības mehānismus. Regula (ES) 2024/1183 nosaka selektīvu datu atklāšanu, iespēju izmantot pseidonīmus, lietotāja kontroli un aizsardzību pret noteiktu transakciju izsekošanu un sasaistīšanu. S01 Savukārt Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs 2025. gada decembrī publicēja detalizētu izvērtējumu par digitālo identitātes maku privātuma problēmām un aizsardzību pēc noklusējuma. S02

Tādēļ korektais jautājums nav, vai Eiropas digitālās identitātes maks pats par sevi ir uzraudzības instruments. Jautājums ir, vai tā faktiskā ieviešana, pakalpojumu ekosistēma un datu apstrādes prakse spēj saglabāt paredzēto privātumu.

Digitālās identitātes drošība galvenokārt cenšas nodrošināt, ka personas dati un autentifikācijas līdzekļi netiek neatļauti izmantoti, ka apliecinājumi ir pārbaudāmi un ka darījumus veic atbilstoši pilnvarotas personas. Privātums uzdod citus, lai gan saistītus jautājumus. Kāpēc pakalpojumam vispār nepieciešama personas identifikācija? Kādus datus tas saņem? Cik ilgi tos glabā? Vai informācija tiek sasaistīta ar citām datubāzēm? Vai persona var izmantot pakalpojumu, neatklājot savu pilno identitāti? Šie mērķi dažkārt papildina cits citu. Piemēram, pārbaudāms elektronisks atribūtu apliecinājums var samazināt nepieciešamību nodot pilnu dokumenta kopiju. Tomēr spēcīgāka identifikācija bez datu minimizācijas var radīt arī pretēju rezultātu — vairāk pakalpojumu sāk pieprasīt pilnu identitāti situācijās, kurās pietiktu ar vienu konkrētu faktu.

Pieņemsim, ka pakalpojumam jāzina tikai tas, vai lietotājs sasniedzis noteiktu vecumu. Ja sistēma vienmēr nodod vārdu, uzvārdu, precīzu dzimšanas datumu un stabilu personas identifikatoru, tiek atklāta daudz plašāka informācija nekā nepieciešams šim lēmumam. Arī tad, ja šī informācija tiek droši šifrēta pārraides laikā, tās saņēmējam var rasties iespēja izmantot datus citiem mērķiem. Tādēļ privātumu nedrīkst pielīdzināt tikai datu šifrēšanai. Šifrēšana palīdz aizsargāt informāciju pret neatļautu piekļuvi, bet pati par sevi neierobežo to, ko likumīgs saņēmējs vēlāk dara ar iegūtajiem datiem.

Datu sasaistāmība nozīmē iespēju noteikt, ka divi vai vairāki šķietami atsevišķi notikumi attiecas uz vienu un to pašu personu, ierīci vai kontu. Dažkārt šāda sasaiste ir nepieciešama. Bankai jāspēj uzturēt klienta kontu, bet valsts iestādei noteiktos gadījumos jāzina, kuram cilvēkam piešķirtas konkrētas tiesības vai pienākumi. Taču nepieciešamība sasaistīt datus vienā pakalpojumā automātiski nenozīmē tiesības tos apvienot ar pilnīgi citu pakalpojumu darbības vēsturi. Korelācija var rasties dažādi. Pakalpojumi var saņemt vienu un to pašu stabilu identifikatoru. Tie var izmantot vienādu kontaktinformāciju, ierīces signālus vai tehniskus analītikas risinājumus. Viena organizācija var pārvaldīt vairākus pakalpojumus un apvienot tajos iegūto informāciju. Atsevišķos gadījumos sasaiste var rasties arī ar statistiskiem paņēmieniem, ja dažādās datu kopās ir pietiekami daudz kopīgu pazīmju.

Svarīgi, ka šāda informācijas apvienošana ne vienmēr izskatās pēc vienas lielas centralizētas datubāzes. Tā var veidoties no atsevišķu sistēmu savienojumiem, kopīgiem identifikatoriem vai datu apmaiņas līgumiem. Tieši tādēļ privātuma arhitektūras izvērtēšanā jāanalizē ne tikai dati vienā sistēmā, bet arī iespējamās saites starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem.

Piedāvāju septiņu korelācijas virsmu modeli. Tā ir autora analītiska metode, nevis oficiāls Eiropas Komisijas vai EDPS klasifikators.

Šajā modelī būtiska ir atšķirība starp identifikācijas nepieciešamību un nepamatotu korelāciju. Piemēram, pakalpojumam var būt tiesisks pienākums identificēt konkrētu klientu. Taču šis pienākums ne vienmēr paredz nodot identisku stabilu identifikatoru visiem citiem digitālajiem pakalpojumiem, kurus klients izmanto. Tādēļ laba arhitektūra vispirms nosaka nepieciešamo uzticamības apgalvojumu un tikai pēc tam izvēlas minimālo datu kopu tā apliecināšanai.

Stabils identifikators var būt praktisks. Tas palīdz novērst kontu sajaukšanu un atvieglot ierakstu pārvaldību. Tomēr, ja tas pats identifikators sistemātiski parādās vairākās savstarpēji nesaistītās pakalpojumu vidēs, tas kļūst par ērtu savienojuma atslēgu. Šādā gadījumā organizācijai nav obligāti jāzina viss par cilvēku sākotnēji. Pietiek ar iespēju vēlāk sasaistīt dažādās vietās iegūtos ierakstus. Regula (ES) 2024/1183 paredz EUDI maku spēju ģenerēt pseidonīmus un tos lokāli glabāt šifrētā veidā. Tā arī nosaka aizsardzības principus pret lietotāju darbību izsekošanu un sasaistīšanu situācijās, kurās personas identifikācija nav nepieciešama. S01

Tas ir būtisks normatīvs priekšnoteikums, taču faktiskā privātuma pakāpe ir atkarīga arī no apliecinājumu formātiem, protokoliem, datu pieprasījumu prakses un apkārtējiem tehniskajiem signāliem. Vienkārši nomainīt personas kodu pret citu stabilu numuru ne vienmēr nozīmē atrisināt sasaistāmības problēmu. Ja jaunais numurs nemainīgi tiek izmantots visur, tas var pildīt līdzīgu korelācijas funkciju.

GDPR 5. pants nosaka datu minimizācijas principu: personas datiem jābūt adekvātiem, atbilstošiem un ierobežotiem ar to, kas nepieciešams apstrādes nolūkam. S03 Tas ir būtisks dizaina princips arī digitālās identitātes sistēmās. Ja pakalpojumam jāzina, vai persona sasniegusi 18 gadu vecumu, atbilstošā arhitektūrā iespējams paredzēt tikai šī fakta pārbaudi, nevis pilna dzimšanas datuma nodošanu. Selektīva atklāšana ļauj uzrādīt tikai nepieciešamos apliecinājuma atribūtus. Savukārt noteiktās kriptogrāfiskās shēmās iespējams pierādīt apgalvojumu, neatklājot pašu pamatdatu vērtību.

Tomēr nevajadzētu radīt iespaidu, ka jebkurš EUDI maks jau automātiski izmanto pilnvērtīgus nulles zināšanu pierādījumus visos scenārijos. Konkrētās iespējas nosaka ieviešana, apliecinājuma formāts un atbalstītais protokols. Eiropas Komisijas 2025. gada vecuma pārbaudes risinājuma projektā paredzēts apliecināt, ka lietotājs ir vecāks par 18 gadiem, neatklājot pakalpojuma sniedzējam papildu personas datus. Šis risinājums izmanto ar nākamajiem ES digitālās identitātes makiem savietojamas specifikācijas, taču nav pierādījums, ka visi maki jau darbojas vai ka vecuma pārbaudes datu apstrāde nenotiek sākotnējās reģistrācijas posmā. S04 Galvenais nav tehnoloģijas nosaukums. Galvenais ir spēja demonstrēt, ka datu saņēmējs nav saņēmis vairāk informācijas, nekā nepieciešams.

Pseidonīms ir alternatīvs identifikators, kas noteiktā kontekstā var aizstāt personas tiešu identifikatoru. Tas ne vienmēr nozīmē anonimitāti. Ja pseidonīms ir stabils vienā pakalpojumā, attiecīgais pakalpojums var sasaistīt lietotāja darbības šajā vidē. Tas var būt nepieciešams un pamatots. Atšķirīgs jautājums ir, vai vairāki savstarpēji nesaistīti pakalpojumi spēj vienkārši secināt, ka konkrētie pseidonīmi attiecas uz vienu cilvēku. Tādēļ privātuma arhitektūrā jāvērtē ne tikai tas, vai tiešais personas identifikators ir aizstāts, bet arī tas, vai pastāv citi stabili korelācijas signāli.

Vēl precīzāks jēdziens ir transakciju nesasaistāmība jeb unlinkability: noteiktos apstākļos novērotājs nevar ar pietiekamu pārliecību noteikt, ka divas atsevišķas mijiedarbības veicis viens lietotājs. EUDI regulējums šim mērķim paredz konkrētas aizsardzības prasības. Regulas grozījumu 5.a pantā noteikts, ka tehniskajam ietvaram jānovērš iespēja apliecinājumu izdevējiem un citām pusēm bez atbilstoša lietotāja pilnvarojuma izsekot, sasaistīt vai korelēt noteiktus lietotāja darījumus un uzvedību. S01 Vienlaikus nesasaistāmība nav jāpasniedz kā universāla garantija pret jebkuru novērotāju. Ja cilvēks brīvprātīgi atklāj to pašu e-pasta adresi vai pakalpojumi izmanto kopīgus analītikas identifikatorus, sasaistes iespējas var rasties ārpus paša maka apliecinājumu mehānisma.

Tāpēc jāvērtē visa datu apstrādes ekosistēma.

2024. gada grozījumi eIDAS regulējumā ieviesa Eiropas digitālās identitātes maka ietvaru ar skaidri definētām prasībām par lietotāja kontroli, drošību un privātumu. Regula paredz, ka maku izmantošanai jābūt brīvprātīgai. Personām, kas maku neizmanto, nedrīkst tikai šī iemesla dēļ liegt vai pasliktināt piekļuvi publiskiem un privātiem pakalpojumiem, un jāsaglabā citas esošās identifikācijas un autentifikācijas iespējas. S01 Tas ir svarīgs nosacījums, jo privātuma aizsardzība nevar balstīties tikai teorētiskā izvēlē, ja praksē alternatīvas nav pieejamas.

Regula paredz arī lietotāja iespēju pārvaldīt identifikācijas datus, uzrādīt nepieciešamos atribūtus, izmantot pseidonīmus un pārskatīt darījumus ar paļaujošajām pusēm. Tomēr nevajadzētu sajaukt normatīvās prasības ar pierādījumu, ka katrs dalībvalsts risinājums 2026. gada oktobrī jau atbilst visām tehniskajām un organizatoriskajām detaļām. Maku ieviešanas un sertifikācijas process vēl attīstās. Atbilstība jāvērtē konkrētam risinājumam, versijai un darbības videi.

Eiropas digitālās identitātes maka Architecture and Reference Framework v3.0.0 tika publicēta 2026. gada 21. jūlijā. Tā ir aktuālais kopējais arhitektūras ietvars, kas apraksta galvenās ekosistēmas lomas, uzticamības attiecības, tehniskās specifikācijas un augsta līmeņa prasības. S05 ARF privātumu pēc projektējuma raksturo kā vienu no arhitektūras pamatprincipiem, ietverot datu minimizāciju, selektīvu atklāšanu un pasākumus lietotāju izsekošanas ierobežošanai. S06 Tomēr arhitektūras teksts nav tas pats, kas konkrēta produkta neatkarīga drošības pārbaude.

Faktiskajā auditā būtu jāvērtē, kuri dati pieejami apliecinājuma izdevējam, maka pakalpojuma nodrošinātājam, paļaujošajai pusei un jebkuram izmantotajam starpniekam. Tāpat jāvērtē, vai izdevējs pēc apliecinājuma izsniegšanas var saņemt informāciju par katru tā turpmāko uzrādīšanu; vai datu pieprasījumi nepārsniedz reģistrēto nolūku; un vai tehniskās telemetrijas sistēmas nerada papildu sasaistāmību. Tas nenozīmē, ka šādas nepilnības noteikti pastāv katrā makā. Tās ir pārbaudāmas risku kategorijas. Īpaši svarīgi ir nepieļaut situāciju, kurā kriptogrāfiski korekts selektīvas atklāšanas mehānisms darbojas vienlaikus ar plašu trešo pušu izsekošanu pakalpojuma tīmekļvietnē.

Eiropas regulējums paredz makā lietotājam pieejamu darījumu vēstures pārskatu. Tajā jābūt redzamai informācijai par paļaujošajām pusēm un atbilstošajiem datu pieprasījumiem vai apmaiņu. Mērķis ir veicināt pārredzamību un lietotāja kontroli. S01 Šeit rodas interesants arhitektūras kompromiss. No vienas puses, lietotājam ir pamatota interese zināt, kura organizācija pieprasījusi viņa datus. Šāda vēsture var palīdzēt atklāt aizdomīgus pieprasījumus un īstenot datu aizsardzības tiesības. No otras puses, detalizēts darbību žurnāls pats par sevi ir sensitīva informācija. Ja tas nonāk nepilnvarotas personas rīcībā, tas var atklāt personas mijiedarbību ar dažādiem pakalpojumiem.

Tāpēc risinājums nav automātiski atteikties no darījumu vēstures. Jānodrošina, ka tai ir atbilstoša piekļuves kontrole, glabāšanas modelis un skaidri definētas izmantošanas robežas. Privātuma audits šeit atšķirtu lietotāja kontrolētu vietēju vēsturi no centralizētas, pakalpojumu sniedzēju vai trešo pušu pieejamas uzvedības datubāzes. Šāds nošķīrums ļauj vienlaikus saglabāt pārskatatbildību un nepieļaut nepamatotu datu koncentrāciju.

Digitālās identitātes ekosistēmā piedalās vairākas atšķirīgas lomas. Identitātes datu vai atribūtu izdevējs apliecina noteiktu informāciju. Maks palīdz lietotājam to glabāt un uzrādīt. Paļaujošā puse pārbauda saņemto apliecinājumu, lai pieņemtu konkrētu lēmumu. Katrai no šīm pusēm var būt tiesisks pamats apstrādāt noteiktus datus. Taču privātuma risks pieaug, ja informācija ārpus nepieciešamā tvēruma sāk pārvietoties starp dažādiem dalībniekiem. Piemēram, apliecinājuma izdevējam ne vienmēr nepieciešams zināt visas vietas, kur tā izsniegtais atribūts tiek uzrādīts. Paļaujošajai pusei savukārt ne vienmēr nepieciešams saņemt pilnu personas identitāti, lai pārbaudītu vienu konkrētu īpašību.

Vēl viens risks rodas, ja pakalpojumu sniedzēji vēlāk apvieno iegūtos datus ar ārējām analītikas vai mārketinga datubāzēm. Šādas darbības nevar vērtēt tikai pēc identitātes protokola drošības. Jāanalizē arī GDPR tiesiskais pamats, nolūka ierobežojums, datu minimizācija, glabāšanas termiņi un datu subjektu tiesības. Ja dati kļūst pieejami datu brokeriem vai citiem sekundāriem izmantotājiem, tehniski droša sākotnējā identifikācija nav pietiekams privātuma aizsardzības apliecinājums.

Personas uzvedības profils var veidoties arī tad, ja nav viena centrāla valsts vai privāta reģistra, kurā glabājas visa informācija. Pietiek ar to, ka dažādi dalībnieki kopīgi izmanto identificējošus atribūtus, sadarbības partnerus vai datu apmaiņas mehānismus. Piemēram, viena organizācija zina, kādus pakalpojumus cilvēks izmantojis. Cita zina viņa profesionālo kvalifikāciju. Vēl cita pārvalda noteiktu konta vai ierīces identifikatoru. Ja pastāv pietiekama saikne starp šiem ierakstiem, informāciju iespējams apvienot. Tas nenozīmē, ka jebkurš šāds datu apvienojums ir noticis vai ka visi pakalpojumu sniedzēji veic nelikumīgu profilēšanu. Tā ir tehniska iespēja, kuras novēršanai nepieciešamas skaidras tiesiskās un tehniskās robežas.

Šeit nozīmīgs ir arī priekšstats par anonimizāciju. Personas datu kopas, kurās aizstāti tiešie identifikatori, ne vienmēr kļūst anonīmas, ja saglabājas pietiekami daudz netiešu sasaistes pazīmju. Tāpēc datu aizsardzības izvērtējumā jāvērtē reidentifikācijas iespējas konkrētajā kontekstā, nevis jāpaļaujas tikai uz to, ka vārds un uzvārds vairs nav redzams.

Atbildīgai digitālās identitātes infrastruktūrai jāspēj pierādīt, kāpēc konkrēti dati pieprasīti un kā tie izmantoti. Tomēr pārāk plaša centralizēta žurnalēšana pati var radīt jaunu privātuma risku. Ja katras identitātes uzrādīšanas pilna vēsture tiek pārsūtīta vienam operatoram, arhitektūra var kļūt sasaistāma neatkarīgi no sākotnējā selektīvas atklāšanas mehānisma. Tāpēc jānošķir drošības pierādījumiem nepieciešamie ieraksti no nevajadzīgas personas uzvedības vēstures uzkrāšanas. Ieteiktu katram būtiskam datu pieprasījumam definēt konkrēto nolūku, pieprasīto atribūtu, tiesisko pamatu, saņēmēju un atbilstošo glabāšanas politiku. Taču nav obligāti visas šīs detaļas turēt vienā centralizētā, visām pusēm pieejamā sistēmā.

Pārbaudāma auditējamība var tikt organizēta ar lomu nodalījumu, lokāliem ierakstiem, ierobežotu piekļuvi un skaidriem pieprasījumu pārbaudes mehānismiem. Mērķim jābūt iespējai pārbaudīt konkrētu neatbilstību, neveidojot universālu cilvēka digitālās uzvedības karti.

Piedāvāju audita matricu, kas papildina klasiskās identitātes drošības pārbaudes.

Šī matrica nav juridiskas atbilstības sertifikāts. Tā ir praktisks veids, kā noteikt atšķirīgus privātuma riskus, kurus var nepamanīt parastā autentifikācijas drošības auditā. Īpaši nozīmīgi ir testēt faktiskās datu plūsmas, nevis pieņemt, ka atbilstība arhitektūras dokumentam pati par sevi garantē noteiktu rezultātu.

Digitālas sistēmas bieži tiek paplašinātas. Sākotnēji identitāte nepieciešama vienam pakalpojumam, bet vēlāk parādās vēlme tos pašus datus izmantot analītikai, personalizācijai, krāpšanas novēršanai vai citām funkcijām. Daļa šo jauno mērķu var būt likumīgi un pamatoti. Tomēr funkcionalitātes paplašināšana nedrīkst automātiski nozīmēt, ka visi iepriekš iegūtie personas dati kļūst brīvi izmantojami. GDPR nolūka ierobežojuma princips prasa izvērtēt, vai turpmākā datu izmantošana ir saderīga ar sākotnējo mērķi vai tai nepieciešams cits tiesisks pamats. S03

No arhitektūras skatpunkta svarīgi arī nepieļaut, ka stabilie identifikatori, piekļuves žurnāli un lietotāju profili tiek apvienoti pēc noklusējuma tikai tāpēc, ka tas ir tehniski iespējams. Laba prakse ir katru būtisku datu apstrādes izmaiņu vērtēt pēc nolūka, nepieciešamības, proporcionalitātes un faktiskās ietekmes uz personas tiesībām. Augsta riska apstrādei var būt nepieciešams datu aizsardzības ietekmes novērtējums saskaņā ar GDPR 35. pantu. Tas ir veids, kā privātuma aizsardzību padarīt par dzīvu pārvaldības procesu, nevis vienreizēju atbilstības paziņojumu.

Pirmkārt, no regulējuma prasības par datu minimizāciju nevar secināt, ka katrs pakalpojums faktiski jau pieprasa tikai minimāli nepieciešamo informāciju. Otrkārt, no pseidonīmu atbalsta nevar automātiski secināt pilnīgu anonimitāti. Dažādas tehniskās un organizatoriskās sasaistes iespējas var saglabāties. Treškārt, no EUDI Wallet arhitektūras privātuma principiem nevar secināt, ka katra konkrētā ieviešana jau izturējusi neatkarīgu korelācijas noturības pārbaudi. Ceturtkārt, no iespējas pārbaudīt transakciju vēsturi nevar automātiski secināt, ka šī vēsture pieejama visiem ekosistēmas dalībniekiem. Jāvērtē faktiskais glabāšanas un piekļuves modelis.

Piektkārt, no personas datu apstrādes tiesiskuma vienā nolūkā neizriet tiesības tos izmantot jebkuram citam nolūkam. Šie ierobežojumi ir svarīgi gan pārspīlētu draudu scenāriju noraidīšanai, gan nepamatoti optimistisku drošības apgalvojumu pārbaudei.

Organizācija var ievērot datu minimizācijas principu katrā atsevišķā pakalpojumā un tomēr radīt nozīmīgu personas darbību sasaistāmības risku, ja viens identifikators, atkārtoti pieraksti vai metadatu kombinācija ļauj apvienot vairākas transakcijas. Tādēļ ar viena pieprasījuma lauku pārbaudi nepietiek. Jānovērtē, ko par cilvēku iespējams secināt, apvienojot vairākus leģitīmus datu saņēmējus, saziņas laikus un tehniskos žurnālus. Es pārbaudītu divus atšķirīgus apgalvojumus. Pirmais: pakalpojuma sniedzējs saņem tikai konkrētajai darbībai vajadzīgo atribūtu. Otrais: vairāki pakalpojuma sniedzēji nevar viegli sasaistīt šīs darbības ar vienu personu bez papildu tiesiska pamata. Viena apgalvojuma pierādīšana automātiski nepierāda otru. Izvērtējumā jāiekļauj arī glabāšanas termiņi, incidentu žurnālu piekļuve un iespējamā datu atkalizmantošana. Privātums ir pārbaudāms sistēmas īpašību kopums, nevis pieņēmums, kas izriet tikai no drošas autentifikācijas ieviešanas.

Privātumu nevar novērtēt tikai pēc tā, vai konkrētā pakalpojumā netiek pieprasīts pilns vārds vai personas kods. Jāvērtē arī iespēja sasaistīt atkārtotus apliecinājumus, piekļuves žurnālus un citu pakalpojumu metadatus. Vecuma apliecinājums ir labs piemērs datu minimizācijas mērķim, taču tā faktiska sasniegšana ir atkarīga no konkrētās ieviešanas un izmantotās uzticamības infrastruktūras.

Digitālā identitāte var būt būtisks sabiedrības digitālās drošības un pakalpojumu kvalitātes uzlabojums. Tā var samazināt vajadzību pēc dokumentu kopijām, veicināt pārbaudāmus elektroniskus apliecinājumus un atvieglot datu nodošanas kontroli. Tomēr vienlaikus tā rada nepieciešamību precīzi pārvaldīt personas darbību sasaistāmību. Šīs problēmas risinājums nav automātisks atteikums no digitālās identitātes. Risinājums ir arhitektūra, kas nodala identitātes apliecināšanu no nevajadzīgas personas izsekošanas. Eiropas regulējums paredz nozīmīgas privātuma garantijas, tostarp selektīvu atklāšanu, pseidonīmus un aizsardzību pret transakciju sasaistīšanu. Taču šo garantiju faktiskā efektivitāte jāpārbauda konkrētajos tehniskajos risinājumos.

Manuprāt, digitālās identitātes sistēmas kvalitāte jāvērtē ne tikai pēc tā, cik droši tā identificē cilvēku, bet arī pēc tā, cik maz nevajadzīgas informācijas par šo cilvēku kļūst pieejama citiem.

Uzticama identitāte nenozīmē, ka katram pakalpojumam jāzina viss par personu.

Ja šis princips netiek ievērots, drošas identifikācijas ērtība var kļūt par pamatu nesamērīgai datu koncentrācijai un personas uzvedības profilēšanai.