Balss klonēšana un dziļviltojumi: kā tiek kompromitēta digitālā identitāte un uzticēšanās?

Videokonferencē piedalās uzņēmuma finanšu direktors un vairāki kolēģi. Saruna izskatās ticama, cilvēku sejas ir atpazīstamas un saņemtie norādījumi atgādina parastu uzņēmuma iekšējo komunikāciju. Viens darbinieks saņem uzdevumu veikt ievērojamu pārskaitījumu. Izrādās, ka redzētie cilvēki nemaz nav piedalījušies šajā sanāksmē. Šis nav izdomāts tehnoloģiju demonstrējums. Honkongas valdība 2024. gada jūnijā apstiprināja policijas izmeklētu gadījumu, kurā 2024. gada janvārī krāpnieki izmantojuši iepriekš ierakstītu, ar dziļviltojumu tehnoloģijām veidotu videokonferenci, imitējot uzņēmuma finanšu vadītāju un citas personas. Darbinieks apstiprināja pārskaitījumus, kuru rezultātā zaudēti aptuveni 200 miljoni Honkongas dolāru. Policijas sniegtā informācija norādīja, ka tā nebija pilnvērtīga interaktīva saruna ar reālā laikā ģenerētiem cilvēkiem; izmantots iepriekš sagatavots video, bet turpmākie norādījumi sniegti arī ziņapmaiņā. S01

Šī nianse ir svarīga. Publiskais notikuma apraksts pierāda, ka safabricēta vizuāla klātbūtne var būt nozīmīga krāpšanas sastāvdaļa. Tas nepierāda, ka krāpniekiem toreiz bija universāla tehnoloģija jebkura cilvēka nevainojamai atveidošanai reālā laikā. Tomēr arī šāds ierobežots tehniskais mehānisms bija pietiekams, lai uzņēmuma saziņas process neizturētu pārbaudi. Digitālā identitāte šeit netika kompromitēta tādā nozīmē, ka obligāti būtu uzlauzta autentifikācijas datubāze vai nozagta digitālā apliecība. Tika apdraudēta identitātes uztveršana: cilvēks uzskatīja, ka redz un dzird pilnvarotas personas, un izmantoja šo priekšstatu par pamatu darījumam.

Tas liek pārskatīt plašāku jautājumu. Ko tieši mēs spējam pierādīt, redzot seju ekrānā, dzirdot pazīstamu balsi vai saņemot videoierakstu?

Ikdienas cilvēku saziņā balss un seja palīdz atpazīt sarunas partneri. Cilvēki izmanto balss tembru, izrunu, sejas vaibstus, kustības un ierastās izteiksmes. Šie signāli var būt ļoti noderīgi klātienes attiecībās, taču digitālā vidē tie nonāk caur tehnisku starpnieku. Videokonferences dalībnieks neredz otru cilvēku tieši. Viņš redz attēlu, ko ģenerējusi, apstrādājusi un pārraidījusi programmatūra. Telefona sarunā dzirdamā balss arī ir elektroniski pārraidīts un apstrādāts signāls. Līdz ar to ir jānošķir sajūta, ka cilvēks ir atpazīts, no neatkarīga pierādījuma par viņa identitāti.

Šāda atšķirība bija nozīmīga jau pirms ģeneratīvā MI. Telefona numurus iespējams viltot, kontus — kompromitēt, bet ierakstus — montēt. Dziļviltojumu tehnoloģijas šo problēmu paplašina, jo ļauj ticamāk imitēt pazīstamas personas vizuālās un akustiskās pazīmes. Vēl sarežģītāka situācija rodas tad, ja organizācijas process uztver šīs pazīmes kā darījuma autorizāciju. Piemēram, ja darbinieks drīkst mainīt piegādātāja bankas rekvizītus tikai tāpēc, ka videozvanā atpazinis vadītāju, uzņēmums faktiski balsta svarīgu finanšu kontroli subjektīvā medija iespaidā.

No tehniskās uzticamības viedokļa tā ir arhitektūras problēma, nevis tikai nepietiekama darbinieka uzmanība.

Publiskajā diskusijā jēdzienu “dziļviltojums” bieži izmanto jebkuram MI ģenerētam attēlam vai skaņai. Precīzāk būtu nošķirt vairākus atšķirīgus mehānismus. Balss klonēšana ļauj sintētiski radīt runu, kas atgādina konkrētas personas balss īpašības. Tas nenozīmē, ka ģenerētā runa nāk no šīs personas vai atspoguļo viņas gribu. Sejas aizstāšana ir vizuāla manipulācija, kurā vienas personas izskats tiek atveidots citā attēlā vai video. Sintētisks video var ietvert pilnībā ģenerētu cilvēka attēlojumu, mainītu sākotnējo ierakstu vai reālu kadru savienošanu jaunā kontekstā.

Montēts autentisks materiāls ne vienmēr ir MI dziļviltojums. Pat īsti ieraksti var būt maldinoši, ja tie tiek saīsināti, izrauti no konteksta vai papildināti ar nepatiesu aprakstu. Šī pēdējā kategorija ir īpaši nozīmīga. Ja organizācija aizsardzību veido tikai pret MI sintētiskiem medijiem, tā var nepamanīt tradicionālas manipulācijas ar īstiem ierakstiem. Drošības novērtējumā tāpēc jānosaka, vai jautājums ir par satura ģenerēšanas metodi, par medija tehnisku pārveidošanu, par nepatiesu izcelsmes apgalvojumu vai par neatļautu darbību, kura veikta, izmantojot šo saturu.

Tie nav identiski riski.

Honkonga: safabricēta videokonference un finanšu zaudējumi

Honkongas valdības 2024. gada 26. jūnija rakstiskajā atbildē parlamentam aprakstīts 2024. gada janvāra incidents: darbinieks saņēmis ziņojumu no personas, kas uzdevusies par uzņēmuma finanšu vadītāju, piedalījies šķietamā grupas videokonferencē un pēc tam autorizējis pārskaitījumus uz pieciem bankas kontiem. Ziņotie zaudējumi bija aptuveni 200 miljoni Honkongas dolāru. S01 Policijas vērtējumā izmantotais video bija iepriekš sagatavots no publiski iegūta video un audio materiāla. Tas nozīmē, ka notikums nepierāda nepieciešamību pēc neierobežotas ģeneratīvas autonomijas. Krāpnieki izmantoja pietiekami ticamu mediju, uzņēmuma iekšējo lomu imitāciju un darījuma pieprasījuma procesu.

Aizsardzības mācība ir plašāka par dziļviltojumu atpazīšanu. Ja naudas pārskaitījumu iespējams apstiprināt uz video sapulces iespaida pamata, pastāv būtiska procesa nepilnība neatkarīgi no tā, cik tehnoloģiski sarežģīts bijis viltojums.

FBI: augstu amatpersonu balss imitēšana

2025. gada 15. maijā FBI brīdināja par kampaņu, kurā noziedzīgi dalībnieki, izmantojot īsziņas un MI ģenerētus balss ziņojumus, uzdevās par augstām ASV amatpersonām. Mērķis bija izveidot šķietami uzticamu kontaktu un panākt pāreju uz citiem saziņas kanāliem, kur iespējams iegūt piekļuvi kontiem vai sensitīvai informācijai. S02 FBI 2025. gada decembrī aktualizēja šo brīdinājumu, norādot, ka amatpersonu imitēšanas darbības novērotas jau kopš 2023. gada. S03 Šie paziņojumi ir būtiski, jo parāda, ka balss viltošanu izmanto ne tikai vispārīgās patērētāju krāpšanās. Tā var būt arī instruments mērķētai piekļuvei cilvēkiem ar nozīmīgiem kontaktiem vai sensitīvu informāciju.

Taču FBI paziņojumi paši par sevi nedod pamatu noteikt visu šādu kampaņu sekmīguma procentu vai izdarīt secinājumu, ka katra imitēšanas epizode rezultējusies sekmīgā konta pārņemšanā.

Mediju imitēšana informācijas manipulācijas operācijās

ENISA 2025. gada Threat Landscape materiālos aprakstītas arī informācijas manipulācijas aktivitātes, kurās izmantota Eiropas institūciju un amatpersonu atdarināšana. Ziņojumā aplūkoti gadījumi, kuros MI palīdzēta balss klonēšana izmantota, lai palielinātu safabricētu video šķietamo ticamību. S04 Šajā kategorijā primārais mērķis var nebūt naudas pārskaitījums. Tas var būt sabiedriskās domas ietekmēšana, nepatiesas institucionālas autoritātes radīšana vai informācijas telpas piesārņošana. Arī šeit jānošķir autentisks informācijas avots no uzticamas personas atdarinājuma.

Piedāvāju digitālo mediju uzticamību analizēt piecos līmeņos. Tas ir autora analītisks modelis, nevis NIST vai C2PA oficiāla klasifikācija.

Šo līmeņu sajaukšana rada būtiskus riskus. Piemēram, autentisks video no īstas sapulces var būt digitāli nemainīts, bet tajā izteiktais apgalvojums var būt faktiski nepareizs. Video ar kriptogrāfiski apliecinātu izcelsmi var pierādīt noteiktu medija apstrādes vēsturi, taču ne automātiski katras runātāja frāzes tiesiskumu. Savukārt cilvēka identitātes apstiprinājums vēl nenozīmē, ka viņam ir tiesības mainīt uzņēmuma maksājumu rekvizītus. Uzticama digitālā identitāte nedrīkst būt tikai vizuāli atpazīstama seja vai akustiski pazīstama balss.

Atsevišķos dziļviltojumos iespējams pamanīt vizuālas vai akustiskas nepilnības. Tās var būt nesaskaņotas sejas kustības, neparasti artefakti, nedabiski audio pārrāvumi vai kļūdas apgaismojumā. Tomēr šādu pazīmju meklēšana nevar būt vienīgais aizsardzības mehānisms. Pirmkārt, mediju ģenerēšanas un rediģēšanas tehnoloģijas mainās. Pazīmes, kas bija raksturīgas vecākiem modeļiem, var nebūt raksturīgas jaunākiem. Otrkārt, reālās videokonferencēs iespējami tīkla kavējumi, attēla saspiešanas artefakti un nekvalitatīva skaņa. Tāpēc šķietama vizuāla kļūda pati par sevi nepierāda dziļviltojumu.

Treškārt, viltojuma tehniskā kvalitāte nav vienīgais iemesls, kāpēc krāpšana izdodas. Nozīme ir arī autoritātei, steidzamībai, organizācijas hierarhijai un tam, kā tiek pieņemti lēmumi. FBI savās rekomendācijās aicina uzmanīties no neparastām pazīmēm, taču vienlaikus uzsver nepieciešamību neatkarīgi verificēt saziņas partnera identitāti. S02 Tādēļ pareizā mācība nav prasīt darbiniekam kļūt par profesionālu videoekspertu. Pareizā mācība ir neļaut neapstiprinātam medijam kļūt par pietiekamu pamatu sensitīvam lēmumam.

Dziļviltojumu detektori ir tehniski rīki, kuri mēģina noteikt sintētiska satura vai manipulācijas pazīmes. Tie var izmantot attēla struktūru, skaņas īpatnības, frekvenču pazīmes, modeļu uzvedību vai citus analītiskus signālus. Tomēr katrai šādai sistēmai ir noteikta precizitāte un kļūdu iespēja. Nepatiess pozitīvs rezultāts var nozīmēt, ka īsts ieraksts tiek atzīts par aizdomīgu. Nepatiess negatīvs rezultāts var nozīmēt, ka viltojums netiek atklāts. Svarīga ir arī detektoru piemērotība konkrētam datu veidam. Modelis, kas labi darbojas laboratorijas attēlu kopā, var būt mazāk efektīvs sliktas kvalitātes videozvana ierakstos vai ar jaunu tehnoloģiju veidotā saturā.

NIST 2024. gada ziņojums par sintētiska satura risku samazināšanu atsevišķi izvērtē izcelsmes apliecināšanu, marķēšanu, atklāšanas metodes un šo risinājumu pārbaudi. S05 NIST Open Media Forensics Challenge un 2026. gadā attīstītās dziļviltojumu novērtēšanas iniciatīvas arī parāda, ka detektoru salīdzināma testēšana joprojām ir aktuāls pētniecības uzdevums. S06 Es neizmantotu automātisku detektoru kā vienīgo pamatu lēmumam, ka konkrēts cilvēks ir viltojis materiālu. Detektora rezultātam jābūt izmeklēšanas signālam, kura interpretācijā ņem vērā paša ieraksta izcelsmi un papildu pierādījumus.

Viens no nozīmīgākajiem virzieniem ir digitālā medija izcelsmes informācijas kriptogrāfiska sasaistīšana ar konkrēto failu. C2PA jeb Coalition for Content Provenance and Authenticity izstrādā tehniskas specifikācijas satura izcelsmes un apstrādes vēstures apliecināšanai. Ar Content Credentials palīdzību iespējams pievienot informāciju par medija izveidi, apstrādes posmiem un attiecīgajiem apliecinājumiem. S07 Šāda pieeja ļauj pārbaudīt, vai noteikta izcelsmes informācija ir sasaistīta ar konkrēto saturu un vai attiecīgie kriptogrāfiskie apliecinājumi ir derīgi. Taču būtiska ir paša C2PA ietvara robeža: tas nav universāls patiesuma noteicējs.

Parakstīts izcelsmes apliecinājums var norādīt, ka konkrēta sistēma ir sagatavojusi vai apstrādājusi saturu. Tas automātiski nepierāda, ka saturs atspoguļo patiesu notikumu vai ka attēlotā persona ir pilnvarojusi jebkuru tajā pausto pieprasījumu. Turklāt ne visiem autentiskiem medijiem ir C2PA izcelsmes dati. Tie var tikt noņemti, pārveidoti vai nebūt saglabāti konkrētajā izplatīšanas kanālā. Šo metadatu neesamība pati par sevi nepierāda, ka materiāls ir viltots. Tāpēc tehniski korekts spriedums var būt: “šim failam ir derīgs izcelsmes apliecinājums no konkrēta parakstītāja”, nevis “šajā failā redzamais apgalvojums ir patiess”.

Tā ir būtiska atšķirība gan žurnālistikā, gan valsts pārvaldē, gan digitālās izmeklēšanas praksē.

Dažas organizācijas izmanto balss biometriju, lai atpazītu klientu vai darbinieku. Šādās sistēmās tiek analizētas noteiktas balss īpašības un salīdzinātas ar iepriekš reģistrētu paraugu. Balss klonēšanas tehnoloģiju attīstība rada nepieciešamību pārbaudīt, cik noturīga šāda sistēma ir pret sintētisku audio, atkārtoti atskaņotiem ierakstiem un citiem prezentācijas uzbrukumiem. Tomēr jānošķir cilvēka subjektīva balss atpazīšana no profesionālas biometriskās sistēmas. Tās nav vienas un tās pašas kontroles, un nevar bez testēšanas apgalvot, ka visas balss biometrijas sistēmas ir vienlīdz ievainojamas.

Nopietnā pārbaudē jāanalizē autentifikācijas sistēmas uzbūve, izmantotie pretviltošanas mehānismi, kļūdainas pieņemšanas risks, darbības kanāli un konkrētais apdraudējuma modelis. Kritiski svarīgām darbībām balss atpazīšanu nevajadzētu izmantot kā vienīgo pilnvarojuma pamatu. Daudz drošāk ir nodalīt personas autentifikāciju no konkrēta darījuma apstiprināšanas. Biometriskie dati ir arī īpaši jutīgi personas dati noteiktos Vispārīgās datu aizsardzības regulas piemērošanas apstākļos. Ja organizācija tos apstrādā unikālas identifikācijas nolūkā, tai jāizvērtē attiecīgais tiesiskais pamats, īpašo kategoriju datu apstrādes nosacījumi un nepieciešamie aizsardzības pasākumi.

Videokonferences platformas autentifikācija un darījuma autorizācija ir divi dažādi procesi. Persona var pieslēgties ar īstu organizācijas kontu, bet pieprasīt darbību, kuru tai nav tiesību apstiprināt. Savukārt krāpnieks var imitēt atpazīstamu cilvēku, nekompromitējot viņa īsto kontu. Tāpēc organizācijai vajadzīgs process, kurā kritiskam lēmumam ir neatkarīgs pamats. Maksājumu gadījumā tas var būt atbilstoši pilnvarots pieteikums uzņēmuma sistēmā, piegādātāja rekvizītu izmaiņu atsevišķa pārbaude un darījuma apstiprināšana saskaņā ar noteiktajiem limitiem. Privileģētu piekļuves tiesību piešķiršanai jābūt piesaistītai autorizētam darba procesam, nevis vienam telefoniskam norādījumam.

Sensitīvas informācijas nodošanai jābūt pamatotai ar piekļuves tiesībām, datu klasifikāciju un nepieciešamības principu, nevis tikai saziņas partnera šķietamo amatu. Svarīgi arī paredzēt izņēmumu kārtību. Krāpnieki bieži izmanto steidzamību, lai panāktu parasto pārbaužu apiešanu. Ja ārkārtas procedūra faktiski nozīmē jebkuru kontroļu atcelšanu, tā kļūst par paredzamu ievainojamību. Visdrošāk ir tāda sistēma, kurā atsevišķa cilvēka maldīšanās par balss vai sejas autentiskumu vēl nerada neatgriezenisku kaitējumu.

Kad pastāv aizdomas par dziļviltojumu, nepieciešams saglabāt sākotnēji pieejamo mediju tādā formā, kādā tas saņemts, kopā ar attiecīgo tehnisko un procesuālo kontekstu. Noderīgi var būt faila kontrolsummas, saņemšanas laiks, komunikācijas platformas ieraksti, oriģinālie metadati, sarakstes vēsture un informācija par to, kurš un kā mediju ieguvis. Taču kontrolsumma tikai palīdz noteikt, vai saglabātais fails vēlāk mainījies. Tā pati par sevi neapliecina, ka video nav safabricēts pirms saglabāšanas. Arī medija metadati var būt nepilnīgi vai apzināti mainīti. Tāpēc svarīga vairāku neatkarīgu pierādījumu korelācija.

Izmeklēšanai jānošķir vismaz trīs jautājumi: vai medijs ir tehniski manipulēts, kurš to izplatījis un vai konkrētā persona patiešām veikusi tai piedēvēto darbību. Šos jautājumus nevar vienmēr atrisināt ar vienu dziļviltojuma klasifikatora rezultātu. Jāņem vērā arī personas datu aizsardzība un pierādījumu pieejamības ierobežojumi. Sensitīvus balss vai video paraugus nevajadzētu bez nepieciešamības nodot nepārbaudītiem ārējiem MI detektoru pakalpojumiem.

Eiropas Savienības MI akta 50. pants paredz noteiktus pārredzamības pienākumus saistībā ar MI ģenerētu vai manipulētu saturu, tostarp dziļviltojumiem. Eiropas Komisija skaidro, ka šie noteikumi sāka būt piemērojami 2026. gada 2. augustā. Atsevišķiem pirms šī datuma tirgū laistiem MI risinājumiem paredzēts ierobežots pārejas periods līdz 2026. gada 2. decembrim attiecībā uz 50. panta 2. punktā noteiktajiem marķēšanas un atklāšanas pienākumiem. S08 Tomēr ir būtiski nejaukt regulējuma dažādās prasības. Pakalpojuma sniedzēju pienākumi tehniski marķēt noteiktu ģenerētu saturu un satura izmantotāju pienākumi atklāt dziļviltojuma raksturu nav viens un tas pats. To piemērošanu nosaka konkrētais saturs un regulējuma nosacījumi.

Normatīvā tvēruma precizējums. Regulas (ES) 2024/1689 grozījumi ar Regulu (ES) 2026/1744 paredz 2026. gada 2. decembri atsevišķiem pirms 2026. gada 2. augusta tirgū laistiem sintētiska satura ģenerēšanas risinājumiem attiecībā uz 50. panta 2. punktu. Šis pārejas termiņš nav vispārējs atlikšanas datums visiem MI akta pienākumiem. Avots: https://eur-lex.europa.eu/eli/reg/2026/1744/oj.

Vēl svarīgāk — pārredzamības prasības nav digitālās identitātes autentifikācijas sistēma. Ja video ir korekti norādīts, ka tas ģenerēts ar MI, tas palīdz lietotājam izprast tā raksturu. Ja video šāda marķējuma nav, no tā automātiski neizriet, ka tas ir autentisks. Un krāpnieks var apzināti ignorēt savus juridiskos pienākumus. Tādēļ uzņēmuma drošības arhitektūru nevajadzētu balstīt pieņēmumā, ka visi bīstamie dziļviltojumi būs godprātīgi marķēti.

Dziļviltojumu izplatība rada ne tikai iespēju izgatavot ticamus viltojumus. Tā var arī vājināt uzticēšanos īstiem pierādījumiem. Ja cilvēki zina, ka balsi un video iespējams sintētiski radīt, jebkuru neērtu autentisku ierakstu kļūst vieglāk publiski apšaubīt. Tas nenozīmē, ka šāds noliegums ir pamatots, taču tas var sarežģīt publisku faktu pārbaudi un palielināt nepieciešamību pēc ticamiem izcelsmes pierādījumiem. Šeit pastāv divas simetriskas kļūdas. Pirmā ir nepamatoti uzticēties medijam tikai tāpēc, ka tas izskatās reālistisks.

Otrā ir nepamatoti noraidīt autentisku materiālu tikai tāpēc, ka mūsdienās tehniski iespējams to viltot. Atbildīgs risinājums prasa konsekventu pierādījumu disciplīnu. Medijs jāvērtē pēc izcelsmes, konteksta, integritātes un neatkarīgiem apstiprinājumiem, nevis pēc tā, vai tas atbilst sākotnējai pārliecībai. Žurnālistiem, valsts institūcijām un drošības komandām tas nozīmē nepieciešamību precīzi formulēt secinājumus: kas ir apstiprināts, kas vēl jāpārbauda un ko no pieejamā materiāla nevar noteikt.

Piedāvāju šādu pieeju, kas piemērojama gan uzņēmuma incidentiem, gan publiski izplatīta medija izcelsmes izvērtēšanai.

Matrica nav paredzēta, lai visiem medijiem piešķirtu vienu universālu “īsts” vai “viltots” vērtējumu. Tā palīdz noteikt, par kuru īpašību pastāv pierādījumi un kur vēl saglabājas nenoteiktība. Praktiski tas ir svarīgāk par šķietami pārliecinošu automātisku autentiskuma procentu, kura aprēķināšanas metodoloģija nav zināma.

Pārbaudot audio vai video ierakstu, vispirms jāizlemj, kādu jautājumu vēlamies atrisināt. Vai fails kopš radīšanas nav mainīts? Vai zināms, kura ierīce vai programmatūra to radījusi? Vai tajā tiešām redzama konkrētā persona? Un vai šai personai konkrētajā brīdī bija tiesības dot attiecīgo rīkojumu? Atbildes var atšķirties. Digitālās izcelsmes apliecinājums var palīdzēt ar pirmo un otro jautājumu, taču pats par sevi neaizstāj cilvēka identitātes vai pilnvaru pārbaudi. Organizācijai šī atšķirība ir īpaši svarīga finanšu apstiprinājumos un steidzamos vadības rīkojumos. Balss pazīstamība vai videokonferences dalībnieka seja nedrīkst būt vienīgais pamats neatgriezeniskai darbībai. Pārbaudes protokolam jāļauj izteikt nenoteiktību: «ieraksta izcelsme nav pierādīta» nav tas pats, kas «ieraksts ir viltojums». Tāpat «detektors neatklāja manipulāciju» nav absolūts autentiskuma apliecinājums. Pierādījuma spēks ir atkarīgs no konkrētā uzdevuma un apstākļiem.

Dziļviltojuma atpazīšana pēc vizuālām vai balss nepilnībām nav pietiekams uzņēmuma kontroles mehānisms: daļa viltojumu būs pārliecinoši, bet īsta saziņa tehnisku traucējumu dēļ var izskatīties aizdomīga. Drošāks princips ir neatkarīga kanāla pārbaude un skaidra pilnvarojuma kontrole, īpaši naudas pārskaitījumiem vai datu izpaušanai. Savukārt medija izcelsmes kriptogrāfisks apliecinājums pierāda parakstītā ieraksta integritāti, nevis automātiski tā satura patiesumu.

Balss klonēšana un dziļviltojumi parāda, cik ievainojams ir pieņēmums, ka cilvēka digitālā klātbūtne automātiski apliecina viņa identitāti. Honkongas videokonferences krāpšanas gadījums pierāda, ka pat iepriekš ierakstīts un nepilnīgi interaktīvs vizuāls viltojums var kļūt par nozīmīgu finansiāla zaudējuma faktoru. FBI dokumentētās balss imitēšanas kampaņas parāda, ka līdzīgi paņēmieni izmantojami arī pret augstām amatpersonām un viņu kontaktiem. NIST un C2PA attīstītās tehniskās pieejas palīdz atklāt manipulācijas un pārbaudīt satura izcelsmi. Taču tās nedrīkst sajaukt ar apgalvojuma patiesuma vai darījuma pilnvarojuma pierādījumu.

Manuprāt, organizācijām nepieciešama fundamentāla pāreja: no uzticēšanās pazīstamam attēlam vai balsij uz pārbaudāmu identitāti, neatkarīgu pilnvarojumu un kontrolētu darbības apstiprināšanu. Mēs nevaram garantēt, ka katrs darbinieks vienmēr atpazīs katru jaunu dziļviltojumu. Taču varam veidot procesus, kuros pat pārliecinošs viltojums nav pietiekams, lai viens pats izraisītu neatļautu maksājumu, piekļuves tiesību maiņu vai konfidenciālas informācijas nodošanu.